Pamatojoties uz savienojuma metodi starp lifta kabīni un hidraulisko cilindru, hidrauliskos liftus var iedalīt divos veidos: tiešās-darbības un netiešās-darbības.
1) Tiešas darbības sistēmas ietver virzuli, kas iedarbojas tieši uz lifta kabīni vai tā kabīnes rāmi. Savienojumam starp automašīnu un virzuli jābūt elastīgam. Tiešas-darbības hidrauliskajiem liftiem nav nepieciešama avārijas drošības bremzēšanas ierīce vai ātruma regulators; līdz ar to kabīnes konstrukcija ir vienkāršāka, un nepieciešamā pacēlāja telpa ir minimāla. Turklāt ēkas augšpusē nav nepieciešamas pacelšanas virves vai troses; tā kā visa automašīnas slodze tiek pārnesta uz bedres dibenu, ir jāizrok relatīvi dziļa vertikāla urbums, lai tajā ievietotu hidraulisko cilindru.
2) Netiešas -darbības sistēmas savieno virzuli ar automašīnas rāmi, izmantojot piekares mehānismu (parasti virves vai ķēdes). Parasti pārvietojuma attiecība starp virzuli un lifta kabīni ir 1:2, lai gan tiek izmantotas arī attiecības 1:4 un 1:6. Netiešas darbības{10}}hidrauliskajiem liftiem nav nepieciešams dziļš vertikāls urbums; tomēr, tā kā tajos ir izmantotas virves vai ķēdes, tiem jābūt aprīkotiem ar ātruma regulatoru un drošības mehānismiem. Tā kā pacelšanas hidrauliskais cilindrs ir novietots lifta kabīnes sānos, vajadzīgā pacēlāja telpa ir nedaudz lielāka nekā tiešās{12}}darbības tipa cilindram.
